Users Online
sparģeļi - Forums
Sveicināti Viesis | RSS
Trešdiena
2017-01-18, 07:49:51
Dodamies ceļā?
Sākums sparģeļi - Forums Reģistrācija Ieeja
[ Jaunas vēstules · Dalībnieki · Foruma noteikumi · Meklēšana · RSS ]
Lappuse 1 no 11
Forums » Vai Esat jau gatavi ceļam? » Par Asperāgiem,kas tie tādi? » sparģeļi
sparģeļi
anonimsDatums: Svētdiena, 2010-03-07, 20:26:46 | Ziņojums # 1
Ģenerālisimuss
Grupa: Администраторы
Ziņojumu skaits: 4
Reputācija: 0
Statuss: Offline
Daudzgadīgs liliju dzimtas augs ar sīkiem ziediem un zvīņveida lapām, kura augsnes virskārtā attīstījušos sulīgos dzinumus lieto uzturā. Sparģeļiem ir vairāk nekā 100 sugu, to skaitā zālaugi, puskrūmi un liānas. Daudzas no tām audzēja jau senos laikos un vēl tagad audzē ko dekoratīvus augus.

Taču lielāka praktiska nozīme ir ēdamiem sparģeļiem jeb asparāgiem, kā tos sauc Itālijā.

Sākumā asparagus audzēja kā ārstniecības augus, bet pēc tam tos visur audzēja kā dārzeni.

Par sparģeļu dzimteni uzskata Vidusjūras piekrasti. Taču šie dārzeņi jau ļoti sen bija izplatīti un cienīti Ēģiptē, jo to attēli sastopami zīmējumos, kas klāj seno ēģiptiešu sarkofāgus. Bez tam senajā Ēģiptē, kas ir daudzu sparģeļu sugu dzimtene, tos izmantoja kā kulta priekšmetu, piemēram, vija sparģeļu vainagus un ar tiem apvija jaunlaulātos, slavinot to savienošanos. Sparģeļu lietošanu uzturā uzskatīja par nosodāmu.

Sparģeļus kā pārtikas produktu pirmie sāka audzēt romieši Eiropā. Katons savā Agronomijā tiem veltījis veselu nodaļu. Sparģeļiem piedēvēja uzmundrinošu ietekmi, uzskatīja, ka to lietošana hipohondriķus padara dzīvespriecīgākus. Par sparģeļu dziedniecību tika sastādīti traktāti. Romieši sparģeļus nēsāja uz kakla kā amuletus. Vispārējo aizraušanos ar šiem dārzeņiem izsmējis satīriķis Atenejs, rakstot: «Tā kā sparģeļi aizvien dod jaunus dzinumus, tad augiem labvēlīgi jāietekmē daiļrunība un jārada aizvien jaunas un jaunas domas, jo mēlei vārdi tas pats, kas saknei dzinumi.»

Pēc Romas impērijas sabrukuma eiropieši sparģeļus

aizmirsa. Tikai krustneši to sēklas no jauna ieveda Eiropā. Tas notika 1271. gadā, bet pat līdz 19. gadsimtam sparģeļi bija mazizplatīti dārzeņi, kas bija pa kabatai tikai pašiem bagātākajiem.

19. gadsimtā Vācijā, lai ēstu labus sparģeļus, par maz bija būt naudīgiem. Grāmatā «Uļmskas dārzkopība», kas izdota 1820. gadā, lasām, ka vietējiem dārzkopjiem bija atļauts vest uz tirgu visus dārzeņus, izņemot sparģeļus, kurus 1768. gadā valdība vēl stingri aizliedza pārdot. Tie visi bija jānogādā karaļa galdam.

Bez tam no grauzdētām sparģeļu sēklām Rietumeiropā, daļēji arī Vācijā gatavoja kaut ko līdzīgu kafijai.

Krievijā sparģeļi parādījās tikai 1733. gadā un, protams, ļoti ātri kļuva par modes dārzeni cara galmā.

Šodienas sadzīvē sparģeļi, par nožēlošanu, vēl līdz šim nav vajadzīgā cieņā.

Šie dārzeņi ir deserta tipa. Uzturā lieto vēl no zemes neizspraukušos vai tikko izspraukušos stublājus. Ja tiem ļauj brīvi augt tālāk, stublāji ļoti ātri pārkoksnējas, izaug līdz 150 cm augsti, stipri sazarojas un pilnīgi zaudē savu sākotnējo maigo garšu. Augstvērtīgi sparģeļi ir gandrīz pilnīgi balti.

Sparģeļus ēd vārītus ar sviestu vai mērci, liek zupās. Konservēti sparģeļi pilnīgi aizstāj svaigus.

Sparģeļi aug ne tikai melnzemes augsnēs, bet arī nosusinātās un iekultivētās kūdras augsnēs. Tiem vajag daudz mitruma. Šādos apstākļos dod lielas ražas — ik gadus līdz 60 cnt no hektāra.

Padomju Savienībā sparģeļus visbiežāk pavairo ar stādu, retāk ar sakneņiem. Mērcētas sēklas iesēj pavasarī auglīgā augsnē, ziemā sējumus nosedz ar kūtsmēsliem. Nākamā gada pavasarī augus izrok un iestāda laukā. Ražu var novākt 2—3 gadus pēc stādīšanas, bet tieši galviņu veidošanās sākumā, kamēr stublāji nav garāki par 15 cm virs zemes. Stublājus parasti nogriež apmēram 2 cm zemāk par augsnes līmeni. Pie tam jāseko, lai sparģeļi nekļūtu par mežainiem. Šajā gadījumā, tāpat kā savvaļā augošiem, tiem ir rūgti, neēdami dzinumi.

Sparģeļu ieaudzēšana ir darbietilpīga, taču galarezultātā ar uzviju atmaksājas. Sparģeļu krūms var dot ražu 15—20 gadus.

Sparģeļos ir C (20 mg 100 g), PP, B grupas vitamīni, karotīns. No minerālvielām pārsvarā ir kālija (196 mg 100 g), kalcija, fosfora un dzelzs sāļi.

Šie augi, tāpat kā sīpoli, ķiploki un puravi, pieder liliju dzimtai. Sparģeļi tiek kultivēti jau vismaz dažus gadsimtus, tomēr daudzās valstīs tie aug savvaļā. Eiropā lielā cieņā ir baltie sparģeļi.

Izvēlieties stingrus, trauslus augus, vēlams— gaiši zaļā krāsā. Sparģeļu kāta resnums... Tas ir gaumes jautājums.

100 gramos sparģeļu: 20 kilokalorijas, 1,9 grami olbaltuma, 2,9 grami ogļhidrātu, 0,6 grami minerālvielu, 21 miligrams C vitamīna.

 
anonimsDatums: Svētdiena, 2010-03-07, 20:30:31 | Ziņojums # 2
Ģenerālisimuss
Grupa: Администраторы
Ziņojumu skaits: 4
Reputācija: 0
Statuss: Offline
– Sparģeļi jeb Asparagus officinalis L. ir daudzgadīgi liliju dzimtas augi. Košā zaļuma dēļ tos audzē arī kā dekoratīvus augus, tomēr sparģeļu galvenā īpašība ir augstā diētiskā uzturvērtība.

Simt gramos sparģeļu asnu ir apmēram 40 mg C vitamīna, 1,3 mg karotīna, 0,18 mg tiamīna (B1 vitamīns), arī citi vitamīni. Vitamīnu daudzveidības ziņā sparģeļi ir vērtīgāki par kāpostiem, tomātiem, redīsiem un gurķiem. Asnos bagātīgi atrodas kālija (207 mg), fosfora (62 mg), kalcija, magnija un dzelzs minerālvielas, arī aminoskābes. Sparģeļus tautas medicīnā lieto kā spēcīgu diurētisku līdzekli; arī tad, ja cilvēks cieš no nieru slimībām, nierakmeņiem, urīnpūšļa iekaisuma, sirdsklauvēm, epilepsijas vai plaušu slimībām.

Sparģeļu asnos ir asparagīns – tas pazemina arteriālo asinsspiedienu, palielina sirds muskuļu kontrakcijas un paplašina perifēros asinsvadus. Homeopātijā izmanto svaigus, jaunus sakņu dzinumus – asnus. Sparģeļi labi tīra asinis. Šos dārzeņus ēd vārītus ar sviestu vai mērci, pievieno zupām, gatavo salātus un sautējumus.

Par sparģeļu dzimteni uzskata Vidusjūras piekrasti. Senajā Ēģiptē šie augi bija

kulta priekšmets, no tiem gatavoja vainagus un apvija jaunlaulātos, slavinot to savienošanos. Sparģeļu lietošanu uzturā tajā laikā nosodīja. Pirmie sparģeļus sāka ēst romieši. Šim dārzenim tika piedēvēta uzmundrinoša ietekme. Līdz pat 19. gadsimta sākumam Eiropā sparģeļi bija maz izplatīti dārzeņi, tos varēja iegādāties tikai visbagātākie cilvēki.

Sparģeļi aug ne tikai meln-zemes augsnē, bet arī nosusinātā un iekultivētā kūdras augsnē. Mērcētas sēklas pavasarī iesēj auglīgā zemē, ziemā sējumus nosedz ar mēslojuma kārtu. Nākamā gada pavasarī augus izrok un stāda laukā. Ražu var novākt divus līdz trīs gadus pēc stādīšanas tieši galviņu veidošanās sākumā, kamēr stublāji nav garāki par piecpadsmit centimetriem virs zemes. Sparģeļu audzēšana ir darbietilpīga, bet galarezultātā atmaksājas ar uzviju.

 
Forums » Vai Esat jau gatavi ceļam? » Par Asperāgiem,kas tie tādi? » sparģeļi
Lappuse 1 no 11
Meklēšana:

Copyright MyCorp © 2017
Mājas lapu veidotājs - uCoz