– Sparģeļi jeb Asparagus officinalis L. ir daudzgadīgi liliju
dzimtas augi. Košā zaļuma dēļ tos audzē arī kā dekoratīvus augus, tomēr
sparģeļu galvenā īpašība ir augstā diētiskā uzturvērtība.
Simt gramos sparģeļu asnu ir apmēram 40 mg C vitamīna, 1,3 mg
karotīna, 0,18 mg tiamīna (B1 vitamīns), arī citi vitamīni. Vitamīnu
daudzveidības ziņā sparģeļi ir vērtīgāki par kāpostiem, tomātiem,
redīsiem un gurķiem. Asnos bagātīgi atrodas kālija (207 mg), fosfora
(62 mg), kalcija, magnija un dzelzs minerālvielas, arī aminoskābes.
Sparģeļus tautas medicīnā lieto kā spēcīgu diurētisku līdzekli; arī
tad, ja cilvēks cieš no nieru slimībām, nierakmeņiem, urīnpūšļa
iekaisuma, sirdsklauvēm, epilepsijas vai plaušu slimībām.
Sparģeļu asnos ir asparagīns – tas pazemina arteriālo
asinsspiedienu, palielina sirds muskuļu kontrakcijas un paplašina
perifēros asinsvadus. Homeopātijā izmanto svaigus, jaunus sakņu
dzinumus – asnus. Sparģeļi labi tīra asinis. Šos dārzeņus ēd vārītus ar
sviestu vai mērci, pievieno zupām, gatavo salātus un sautējumus.
Par sparģeļu dzimteni uzskata Vidusjūras piekrasti. Senajā Ēģiptē šie augi bija
kulta priekšmets, no tiem gatavoja vainagus un apvija jaunlaulātos,
slavinot to savienošanos. Sparģeļu lietošanu uzturā tajā laikā
nosodīja. Pirmie sparģeļus sāka ēst romieši. Šim dārzenim tika
piedēvēta uzmundrinoša ietekme. Līdz pat 19. gadsimta sākumam Eiropā
sparģeļi bija maz izplatīti dārzeņi, tos varēja iegādāties tikai
visbagātākie cilvēki.
Sparģeļi aug ne tikai meln-zemes augsnē, bet arī nosusinātā un
iekultivētā kūdras augsnē. Mērcētas sēklas pavasarī iesēj auglīgā zemē,
ziemā sējumus nosedz ar mēslojuma kārtu. Nākamā gada pavasarī augus
izrok un stāda laukā. Ražu var novākt divus līdz trīs gadus pēc
stādīšanas tieši galviņu veidošanās sākumā, kamēr stublāji nav garāki
par piecpadsmit centimetriem virs zemes. Sparģeļu audzēšana ir
darbietilpīga, bet galarezultātā atmaksājas ar uzviju.
http://asperagi.ucoz.lv/forum
|